Raksti par mākslinieku



No 12. janvāra līdz 5. februārim galerijā "Daugava" skatāma profesora Alekseja Naumova izstāde "Gleznas".


"Gleznas" – tāds pavisam vienkāršs nosaukums prof. Alekseja Naumova izstādei. Mākslinieks nav sevi apgrūtinājis, domājot par īpašu nosaukumu,bet arī šis pasaka daudz, īpaši jau tiem, kuri interesējas par glezniecību, spēj uztvert un izbaudīt to, arī novērtēt šīs bezgala saistošās pasaules bagātības. Domājams, novērtēt šo mākslu vairāk vai mazāk var katrs, ja tikai uzdrīkstas atvērt durvis uz šo pasauli. Eksistē arī otrs respektējams viedoklis, ka mākslu uztvert var tikai sagatavots skatītājs. Ja sagatavotība izpaliek, ir jāsāk un prof. Alekseja Naumova izstāde var būt īstais brīdis, lai pieklauvētu pie glezniecības durvīm. Protams, par Alekseju Naumovu runājot, var teikt, ka laba skola (I.Zariņš, Ed Kalniņš), talants un darba spējas raksturo šo autoru, bet pāri visam viņa aizrautība, mīlestība pret glezniecību. Jā, viņam patīk ceļot, lielu baudu sagādā mūzika, opera un teātris, bet, iespējams, tas tāpēc, lai gleznotu, lai sevī kurinātu emociju pasauli, kas pēcāk izpaužas uz audekla.

Kā jau ziemeļnieku, Alekseju Naumovu vilina dienvidu jūras, ēnu spēles mūžīgi zaļajos dienvidu dārzos, tilti un celtnes - arhitektūra, kuru pieņemts saukt par sastingušu mūziku. Jā, viņš ir spilgto, košo toņu meistars, jo viņa audekli tik bieži zaigo krāsu priekā, tas uzrunā un nevar atstāt vienaldzīgu, tādas toņu attiecības, tādas gaismēnas var atrast tikai dabā, tās grūti, iespējams, neiespējami "sacerēt" darbnīcā. Tāpēc mākslinieks daudz strādā plenērā. Viņam netraucē garāmgājēju izrādītā interese, transporta troksnis, viņš ir savā – glezniecības pasaulē. Tādus cilvēkus var apsakaust, tikai - vai ir vērts, jo viņi jau rada mums – savam skatītājam. Izstādē vilinošā silto jūru pasaule sadzīvo ar Latvijas krāšņo ziemu. Mākslinieku pārņēmis īsts sniega vilinājums. Tas tā pēkšņi gan nesākās.

Sals un perlamutra toņos vizoša auksta migla viņa glezniecībā ienāca 2008.gada decembrī, kad Ziemassvētku brīvdienā Aleksejs Naumovs aizlidoja gleznot sev tuvo Venēciju. Tur -4 o C, aukstumā pat krāsa sasala, bet skatītāji, veroties uz audekliem ar miglā ieskauto vai apsnigušo Venēciju, runāja par Brodski, par viņa „Ūdens zīmēm" par Venēcijas izjūtu ziemā, jo tikai ziemā tā bija Brodska pilsēta, tad viņš to sajūta kā īstu, bez tūristu biezā uzslāņojuma. Un tāda tā bija arī Alekseja Naumova gleznās. Bet bija arī viens neliels darbs – Latvijas piesnigušie lauki ar ieputinātu namiņu, paraksts zem darba – „Vilhelma Purvīša dzimtās mājas Zaubē". Daudzi izstādes apmeklētāji šo darbu īpaši akcentēja, novērtējot meistarīgo sniega gleznojumu. Sniega glezniecība turpinās, ir sajūta, ka māksliniekam tas ir saistoši. Arī šī ziema ir kā radīta sniega gleznošanai. Ja Aleksejs Naumovs ieklausās savā priekšgājējā, kura dibināto akadēmiju viņš tagad vada un kura kabinetā pavada diezgan daudz laika pavada. 1920. gada apcerē „Daba un māksla" Vilhelms Purvītis raksta, ka pat visbrīvākā mākslinieka fantāzija ārpus dabas nespēj neko radīt. Tā diezgan kategoriski, bet tā bija Purvīša pārliecība. Tā, stāvot sniegā un gleznojot, viņš kļuva par izcilāko kūstošā sniegu meistaru Eiropas glezniecībā, tas bija pirms simts gadiem, bet dabas un sniegu vilinājums ir mūžīgs, tas ir iedvesmojošs un tiem, kas prot gleznot – liela atklāsmju grāmata.

Alekseja Naumova izstāde galerijā „Daugava" būs skatāma no 12. janvāra līdz 5. februārim.




GLEZNAS – tāds pavisam vienkāršs nosaukums prof. Alekseja Naumova izstādei. Mākslinieks nav sevi apgrūtinājis domājot par īpašu nosaukumu,bet arī šis pasaka daudz, īpaši jau tiem, kuri interesējas par glezniecību , spēj uztvert un izbaudīt to, arī novērtēt šīs bezgala saistošās pasaules bagātības. Es gan domāju, ka vairāk vai mazāk var katrs, ja tikai uzdrīkstas atvērt durvis uz šo pasauli. Ir jau arī cits un ļoti respektējams viedoklis, ka mākslu uztvert var tikai sagatavots skatītājs. Ja tā sagatavotība izpaliek, ir jāsāk un prof. Alekseja Naumova izstāde var būt īstais brīdis, lai pieklauvētu pie glezniecības durvīm. Protams, par Alekseju Naumovu runājot, var teikt, ka laba skola ( I.Zariņš, Ed Kalniņš), talants un darba spējas raksturo šo autoru un tā ir patiesība, bet pāri visam viņa aizrautība, mīlestība pret glezniecību. Jā, viņam patīk ceļot, lielu baudu sagādā mūzika, opera un teātris, bet man tā vien šķiet, ka tas ir tāpēc lai gleznotu, lai sevī kurinātu to emociju pasauli, kas pēcāk izpaužas uz audekla.

Kā jau ziemeļnieku, Alekseju Naumovu vilina dienvidu jūras, ēnu spēles mūžīgi zaļajos dienvidu dārzos, tilti un celtnes - arhitektūra, kuru pieņemts saukt par sastingušu mūziku. Jā, viņš ir spilgto, košo toņu meistars, jo viņa audekli tik bieži zaigo krāsu priekā, tas uzrunā un nevar atstāt vienaldzīgu, tādas toņu attiecības, tādas gaismēnas var atrast tikai dabā, tās grūti , domāju – neiespējami ” sacerēt” darbnīcā. Tāpēc mākslinieks daudz strādā plenērā. Viņam netraucē garāmgājējuizrādītā interese, transporta troksnis, viņš ir savā – glezniecības pasaulē. Tādus cilvēkus var apsakaust, tikai - vai ir vērts, jo viņi jau rada mums – savam skatītājam. Izstādē vilinošā silto jūru pasaule sadzīvo ar Latvijas krāšņo ziemu. Mākslinieku pārņēmis īsts sniega vilinājums. Tas tā pēkšņi gan nesākās.

Sals un perlamutra toņos vizoša auksta migla viņa glezniecībā ienāca 2008.gada decembrī, kad Ziemassvētku brīvdienā Aleksejs Naumovs aizlidoja gleznot sev tuvo Venēciju. Tur -4 o C, aukstumā pat krāsa sasala, bet skatītāji veroties uz audekliem ar miglā ieskauto vai apsnigušo Venēciju runāja par Brodski, par viņa „Ūdens zīmēm” par Venēcijas izjūtu ziemā, jo tikai ziemā tā bija Brodska pilsēta, tad viņš to sajūta kā īstu, bez tūristu biezā uzslāņojuma .Un tāda tā bija arī Alekseja Naumova gleznās. Bet bija arī viens neliels darbs – Latvijas piesnigušie lauki ar ieputinātu namiņu, paraksts zem darba – „Vilhelma Purvīša dzimtās mājas Zaubē”. Daudzi izstādes apmeklētāji šo darbu īpaši akcentēja, novērtējot meistarīgo sniega gleznojumu. Sniega glezniecība turpinās, ir sajūta, ka māksliniekam tas ir saistoši. Arī šī ziema kā radīta sniega gleznošanai, tikai nezinu, kurš cits to dara vēl bez Alekseja Naumova. Ja nu viņš ieklausās savā priekšgājējā, kura dibināto akadēmiju viņš tagad vada un kura kabinetā pavada diezgan daudz laika pavada ? 1920. gada apcerē „Daba un māksla” Vilhelms Purvītis raksta, ka pat visbrīvākā mākslinieka fantāzija ārpus dabas nespēj neko radīt. Tā diezgan kategoriski, bet tā bija Purvīša pārliecība. Tā, stāvot sniegā un gleznojot, viņš kļuva par izcilāko kūstošā sniegu meistaru Eiropas glezniecībā, tas bija pirms simts gadiem , bet dabas un sniegu vilinājums ir mūžīgs, tas ir iedvesmojošs un tiem , kas prot gleznot – liela atklāsmju grāmata.




Dizaina izglītība - kurp ejam? Intervija ar Alekseju Naumovu

ALEKSEJS NAUMOVS
Ar Latvijas Mākslas akadēmijas jaunievēlēto rektoru ALEKSEJU NAUMOVU par dizaina izglītību un tās nākotnes perspektīvām sarunājas SANDRA KRASTIŅA un ILIANA VEINBERGA
Ir lieki klāstīt, kāpēc ir labāk tad, ja Latvijai ir sava ražošana un savi dizaineri, kas prot “pievienot” precēm un pakalpojumiem vērtību, nekā tad, ja Latvijai nedz savas ražošanas, nedz savu pievienotās vērtības radītāju nav. Ja šis izsacījums ir saprotams, tad nevajadzētu arī būt šaubām par izglītības nepārvērtējamo lomu laba un konkurētspējīga dizainera sagatavošanā. Tāpēc “Dizaina Studija” uz sarunu par dizaina izglītību un tās nākotnes perspektīvām aicināja Latvijas Mākslas akadēmijas jaunievēlēto rektoru Alekseju Naumovu.

Runājot par Latvijas Mākslas akadēmiju, obligāti jālieto frāze, ka tā ir vienīgā augstākās mākslas izglītības iestāde Latvijā. Dizaina izglītība līdztekus daiļajām mākslām akadēmijā ir bijusi, sākot jau ar pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, tādēļ droši var apgalvot, ka ar šīs iestādes vārdu un aktivitātēm lielā mērā ir saistāma jebkāda evolūcija dizaina jomā. Pašreiz akadēmija ir tikusi pie jauna rektora – Jāni Andri Osi šajā amatā ir nomainījis Aleksejs Naumovs, tāpēc šķiet saistoši paraudzīties, vai “jauna slota tīri slauka”. Kādas un vai vispār būs pārmaiņas dizaina izglītības jomā, jo vismazākās pārmaiņas akadēmijā var radīt jūtamas sekas Latvijas dizaina ainā.

Iliana Veinberga: Jūs esat bijis aktīvi iesaistīts akadēmijas dzīvē, vai varat pastāstīt, kāda bija situācija dizaina apmācībā, pirms jūs kļuvāt par rektoru, un kādas pārmaiņas notiek šajā jomā līdz ar jūsu stāšanos amatā?

Aleksejs Naumovs: Esmu piedalījies akadēmijas senāta sēdēs, taču kā prorektors. Tā kā rektors esmu tikai nedēļu, tad tik ātri neko nevar pārmainīt. Manuprāt, daudz labu lietu jau ir iesākts iepriekšējā rektora laikā, taču ir nepieciešams arī daudz ko mainīt. Akadēmijā tiek pasniegta gan māksla, gan dizains, tādēļ es redzu ciešu saikni šo divu jomu starpā. Runājot konkrēti par dizainu, svarīgi ir attīstīt tās lietas, kas mums jau ir ļoti labas, piemēram, unikālais dizains. Taču vissvarīgākās ir jauno mākslinieku idejas, ko ir iespējams realizēt sadarbībā ar ražotājiem. Idejas var pārdot, un tās tiek pirktas šeit vai kaut kur ārpus Latvijas – lūk, tas ir svarīgi.

Ilgtermiņā akadēmijai ir nepieciešamas papildu telpas, jo šobrīd telpu trūkums bremzē attīstību, trūkst iespēju veidot tik ļoti nepieciešamās darbnīcas, tehnisko bāzi, tātad ir nepieciešama piebūve. Piebūves projekts jau ir, ir bijusi apsekošana jau esošās ēkas restaurācijai, lai tā nesabruktu, kā arī piebūvei, kurā varētu izvietot darbnīcas gan dizainam, gan arī citām nodaļām. Vēl viens variants ir sadarbība ar fabrikām telpu jautājumā. Šāda pieredze, kur skolām ir iespēja izmantot svešas telpas, sastopama, piemēram, Anglijā, Francijā un citur, un tā, pēc manām domām, ir pozitīva. Vienu vārdu sakot, ir jāpiesaista Eiropas nauda, jāakumulē fondu finansējumi, lai būtu iespējams realizēt pēc iespējas vairāk inovatīvu ideju.

I.V.: Piebūve – cik tas ir reāli? Par to tiek runāts jau ilgu laiku.

A.N.: Pēdējā laikā iecere ir aktualizējusies, stabilizējies arī Kultūras ministrijas atbalsts un finansējums. Realitāte ir tāda, ka tagad ir nepieciešamie apstākļi, lai var sākt šo lietu virzīt.

I.V.: Cik es saprotu, vēl ir notikušas pārmaiņas struktūras dalījumā.

A.N.: Pārmaiņas noteica mūsdienu mākslas un mākslas izglītības tendences, striktu robežu izzušana starp mākslas veidiem, arī žanriem. Pārmaiņas tieši akadēmijas struktūrā bija nepieciešamas, lai pārvarētu norobežošanos šauru specializāciju “cunftēs”, padarītu organiskas un pašsaprotamas studējošo iespējas veikt mākslas studijas dažādu specializāciju darbnīcās, īpaši jau radniecīgās jomās. Ilgtermiņā paredzu arī mazināt paralēlismu Mākslas akadēmijas studiju darbā.

Mums tagad ir piecas nodaļas, kas savukārt tiek dalītas katedrās: Mākslas nodaļa ar glezniecības, grafikas un tekstilmākslas katedrām; Vizuāli plastiskās mākslas nodaļa ar tēlniecības, stikla mākslas, keramikas un modes mākslas katedrām; Audiovizuālo mediju mākslas nodaļa ar vizuālās komunikācijas un scenogrāfijas katedrām; Dizaina nodaļa ar metāla dizaina, funkcionālā dizaina un vides mākslas katedrām un Mākslas zinātnes un kultūras teorijas nodaļa ar restaurācijas un mākslas zinātnes katedrām.

I.V.: Vai iespējamās pārmaiņas, kas akadēmiju sagaida tuvākajā nākotnē, ir balstītas kādos pētījumos? Vai notiek kultūras jomas pētīšana, vai tomēr prognozes ir intuitīvas?

A.N.: Ir ilgtermiņa plāni, kas tiek veiksmīgi turpināti, ir lietas, kas ir kārtībā un sekmīgi attīstās, piemēram, PHARE projekts. Kā labus piemērus var minēt jaunizveidoto dizaina laboratoriju un digitālo mediju laboratoriju, kas ļoti labi strādā, piesaista naudu un sagatavo profesionāļus. Bet jautājums ir labs, jo situācijas izpēte ir ļoti svarīga, pētījumos balstīta prognozēšana mums būtu jāattīsta.

I.V.: Pastāv viedoklis, ka akadēmija ir aroganta, jo iespējamajās sadarbības situācijās ar citām mācību iestādēm vai organizācijām tā vienmēr vēloties dominēt. Nav dūmu bez uguns – kā jūs skaidrotu šo situāciju?

A.N.: Lai dominē! Tas nozīmē, ka akadēmija vēl var iespaidot esošo situāciju (smejas).
Nozīmīgās, izcili spēcīgās ASV augstskolās, piemēram, Rodailendas Mākslas un dizaina augstskolā pilnā mērā valda uzskats, ka dizaina augstskolas spējai būt “arogantai” jāpievērš īpaša uzmanība, tai jābūt prioritārai un neapstrīdamai. ASV augstskolās pastāv viedoklis, ka tām jārada idejas, tās nedrīkst noplicināt ne ražotāju inerce, ne potenciālo pasūtītāju piezemētās vēlmes. Viņi ir pārliecināti, ka augstskola nedrīkst ielaisties šādos kompromisos, jo pretējā gadījumā tā zaudēs savu sūtību un var kļūt par šauri pragmatisku mērķu piedēkli.

Bet konkrēti par mūsu akadēmiju – es nedomāju, ka mēs neesam atvērti. Iepriekšējais rektors Jānis Andris Osis ir izveidojis ciešu sadarbību ar Daugavpils Universitāti, licencēta un akreditēta pilnīgi jauna mākslas pedagoģijas programma, kuras vadošā “lokomotīve” ir Universitāte, bet Mākslas akadēmijas uzdevums ir dot mākslas niansētās specifikas pienesumu šajā programmā. Mākslas akadēmija noslēgusi tālejošu sadarbības līgumu ar Banku augstskolu, un kopīgi tiek veidota studiju programma uzņēmējdarbībā, mākslas menedžmentā un kreatīvu ideju dizainā. Sagatavošanā ir sadarbības līgums ar Rīgas domi pilsētvides veidošanā. Manuprāt, akadēmijai ir jābūt kā ideju ģeneratoram, kas ir atvērts sadarbībai, protams, ar nosacījumu, ka šī sadarbība ir augļus nesoša. Vienkārši sadarboties sadarbošanās pēc – tas nav vajadzīgs. Taču var atrast arī saikni, kā cits citam var palīdzēt, tāpēc, runājot par atvērtību, –durvis es gribu ne tikai saglabāt atvērtas, bet atvērt vēl plašāk!

I.V.: Deviņdesmitajos gados rūpniecība un ražojošā uzņēmējdarbība bija apsīkusi, tagad, šķiet, situācija sāk uzlaboties. Kā tiek organizēta sadarbība ar ražotājiem dizaina izglītībā akadēmijā?

A.N.: Cik nu tas pašreizējā ekonomiskajā situācijā ir iespējams, sadarbība notiek aktīvi. Konkrēts piemērs, kas patlaban ir plānošanas stadijā, ir piedāvājums no radiotehnikas rūpnīcas organizēt konkursu akadēmijā un veidot dizaina darbnīcas studentiem ražotnē uz vietas. Viņu vēlme ir paust mūsu jauno dizaineru idejas mesēs ASV un Eiropas Savienībā. Tā kā “Radiotehnikai” vēsturiski ir atpazīstams veidols, viņi vēlas veidot kaut ko līdzīgu – ar labu kvalitāti, skaņu un dizainu, kā arī viņiem ir svarīgi, lai šis veidols būtu latvisks. Šajā gadījumā, es paredzu, sadarbība varētu būt ļoti laba. Ir bijusi sadarbība arī ar “Latvijas finieri”, tika realizēti pat vairāki labi diplomdarbi. Šādi piemēri ir, taču kopumā sadarbība ar ražotājiem nav pietiekama, jo diemžēl uzņēmumiem lielāka interese ir nopirkt IKEA paraugu un ražot to, kas iznāk lētāk. Studentu darbnīcas viņus interesē mazāk, te viņi nav tik atvērti... es ceru, tikai pagaidām.

I.V.: Bet sadarbībā ierosinājumiem jānāk no abām pusēm – gan ražotāja, gan mācību iestādes. Kā var ieinteresēt abas puses aktīvāk iesaistīties dialogā, kas dotu labumu tieši mācību procesam?

A.N.: Mācību procesa līmenī dialogs jau notiek – māksliniekiem ir viena veida prakse plenērā, turpretī dizaineriem ir reāla prakse jau noteiktā uzņēmumā. Dažreiz ražotājs piedāvā konkrētu uzdevumu, kas varbūt uzliek studentam “rāmjus”, tādējādi liedzot viņam radoši sevi parādīt. Šādā situācijā uzņēmumam ir vajadzīgs tikai izpildītājs un students, darot tikai to, ko viņam liek, radošo karjeru beidz. Varbūt vajag arī nodarboties ar audzināšanu.

I.V.: Audzināšanu?

A.N.: Uzņēmēju audzināšanu. Uzņēmējiem primārais ir bizness, taču ir jāapjēdz arī tas, ka jābūt eksperimentālām darbnīcām, ideju centriem, laboratorijām, tas būtu pozitīvi daudzās nozarēs, kaut vai mēbeļu ražošanā vai tajās pašās reklāmas aģentūrās.

I.V.: Runājot par darba tirgu – atsevišķu nodaļu, piemēram, Vizuālās komunikācijas nodaļas studenti ir teikuši, ka studiju laikā var eksperimentēt, atļauties meklēt, padarīt savu vārdu pazīstamu, tomēr, akadēmiju beidzot, lielākā daļa no viņiem spiesta strādāt reklāmas kantoros, jo citu darbavietu nav. Kāda ir akadēmijas atbildība studenta ievadīšanā darba dzīvē, vai arī tas paliek uz paša pleciem?

A.N.: Jāuzsver, ka tieši eksperimentēšana studiju laikā ir ļoti laba, lai sagatavotos lielajai dzīvei, jo citreiz tādas iespējas visdrīzāk var nebūt. Tiesa, pēdējā laikā ir bijuši gadījumi, kad uz akadēmiju nāk no uzņēmumiem un meklē cilvēkus tieši ideju ģenerēšanai. Uzņēmējam, redz, tomēr vajag tās svaigās idejas, un es zinu vairākus mūsu studentus, kas tieši strādā kā ideju ģeneratori, – kaut kādi “rāmji”, protams, viņiem ir, bet darba uzdevumus viņi var risināt ļoti radoši. Vēl jābilst, ka akadēmija ir to augstskolu skaitā, kas neveicina bezdarbu. Cilvēki būtībā ir “uz izķeršanu”. Gan mediju dizainā, gan funkcionālajā dizainā, vides mākslā un citur, daži studenti strādā jau studiju laikā, un viņiem vieta, kā saka, ir jau garantēta. Iemaņas, ko dod dizains kopā ar mākslu, ir unikālas, daži varbūt pēc tam nestrādā pareizā vietā, bet tādā gadījumā ir jāmeklē cita darbavieta, jo ir visas iespējas.

I.V.: Akadēmijā vēsturiski ir izveidojusies situācija, ka vienuviet tiek pasniegta gan māksla, gan arī ar dizainu saistāmi priekšmeti. Pēdējā laikā ir virmojušas diskusijas par nepieciešamību nošķirt šīs divas visai atšķirīgās jomas. Kāds ir jūsu viedoklis – atstā,t kā ir, vai tomēr šķirt dizainu un mākslas studijas?

A.N.: Bija tādas runas, taču tagad ir izveidojies balanss. Akadēmija sadarbojas ar četrdesmit skolām Socrates-Erasmus programmas ietvaros, un dizaina jomā, var secināt, ārzemēs atjaunojas interese par augsta līmeņa klasisko apmācību, proti, lai jaunie dizaineri prastu arī ar roku zīmēt, jo viena tendence dizainā bija tāda, ka vajag tikai sēdēt pie datora un ar programmu rasēt. Japānā, piemēram, vairākos konkursos bija aizliegts iesniegt ar datoru radītus piedāvājumus, viņiem tagad ir speciāli kursi, kur māca zīmēt. Palēnām notiek atgriešanās pie tā, lai dizainers trenētu izjūtu, prastu pats domāt radoši. Tāpēc mums skola ir laba, un unikālo dizainu, kurā saplūst māksla un dizains, es redzu kā mūsu stiprāko pusi, kas, ceru, vēl attīstīsies.

I.V.: Mākslas akadēmija ir bijusi pirmā un ilgu laiku vienīgā augstākās izglītības iestāde, kurā var apgūt mākslu un dizainu, tādēļ t.s. nacionālās skolas veidošanās lielā mērā ir saistīta ar tās vārdu. Kādu jūs redzat nacionalitātes lomu dizaina izglītībā šodien, šeit un tagad?

A.N.: Ja cilvēks izglītību ir ieguvis šeit, tad tā jau ir daļa no viņa identitātes un, pat ja nākotnē viņš strādās Ņujorkā vai vēl kur citur, tā apziņa nekur nezudīs. Jo runa ir par katra unikālo personu, kas ir veidojusies šajā vidē, – attīstības process ir noticis šeit.

Sandra Krastiņa: Vai nacionālā piederība būtu jākultivē, vai galvenais tomēr ir sajust pasaules meinstrīmu, tirgu?

A.N.: Ja cilvēks ir dzimis Ņujorkā vai Londonā, viņam būs citi apstākļi, vieglāk sevi pierādīt, īpaši mākslā, kur tas skaidri parādās. Dizainam, es domāju, tomēr ir vajadzīga kāda ievirze, kā, piemēram, somiem ir Nokia, mums tā varētu būt “Radiotehnika” vai “Latvijas finieris”, kuriem ir savs veidols. Protams, šim veidolam jābūt ļoti augstā līmenī, lai tas var starptautiski konkurēt un asociēties ar Latvijas vārdu, tādējādi apliecinot savu nacionālo ievirzi.

S.K.: Kā šis veidols radīsies? Vai tas būtu apzināti jāveido?

A.K.: Bet tas jau nekur nepaliks! Te ir sava skola, savas tradīcijas. Pat ja kāds šīs tradīcijas gribēs lauzt, vienalga viņam būs šejienes piederība. Tāpēc galvenais ir kvalitāte, konkurētspējīgs līmenis, un tas latviskais veidols sekos!

S.K.: Bet kāds ir latviskais veidols?

A.N.: Te nu ir īstais darba lauciņš mākslas zinātniekiem.

S.K.: Piemēram, skandināvu dizains ir videi draudzīgs, atturīgs, ērts, itāļu – šiks un pārsteidzošs, bet, ja runa ir par vāciešiem, tad prātā nāk vārdi: funkcionalitāte, racionalitāte, tehnoloģijas. Kas būtu tie vārdi – un te es nedomāju prievītes vai etnogrāfiskos rakstus –, kuri izteiktu jēdzienu “latviskais”?

A.N.: Es tomēr izvairītos tā akcentēt, jo to, ko tevis nosauktie zviedri vai somi darīja, es nedomāju, ka viņi darīja ar īpašu domu būt nacionāliem. Manuprāt, viņi vairāk rūpējās par racionalitāti. Latvijas Mākslas akadēmijas unikālā dizaina ievirzei tuvi ir arī Itālijas tēlaini ietilpīgā dizaina paraugi un viņu realizācijas tempi, attīstības tendences. Vienkārši jāieņem niša, un tad jau asociācijas veidosies pašas. Ja šo lietu apzināti “spiedīs”, tad tur tiešām nekas neiznāks... tad būs prievītes.

I.V.: Nacionalitātes jautājums ir saistāms ar tradīciju. Kas notiek ar to?

A.N.: Ir mainījies tas, ko mēs saprotam ar tradīciju, kā mēs to uztveram. Mainījusies ir valsts iekārta, esam neatkarīgi ar visām no tā izrietošajām sekām. Iepriekš ļoti pozitīvi tika vērtēta cīņa par latviskumu. Tagad, protams, arī tā ir, bet līdz ar pārmaiņām skatījums uz latviskuma saglabāšanu ir mainījies. Tradīcija nekur nav pazudusi tādā ziņā, ka skola ir saglabājusies. Taču tā jāpapildina ar atvērtību pasaules tendencēm, novitātēm, to akumulēšanu, tāpēc es ļoti atzinīgi vērtēju studentus, kas piedalās starptautiskos konkursos, brauc uz mesēm, dodas studēt uz ārzemēm, jo pēc atgriešanās mājās viņi vairāk apzinās savu vērtību, nekā mācoties tikai šeit. Mums pašiem ir ļoti daudz labu lietu, kuras pašreiz netiek pienācīgi novērtētas, un tās nepieciešams attīstīt. Piemēram, tajā pašā dizainā – regulārās veiksmes konkursos parāda, ka mēs topam konkurētspējīgi! Pagaidām vēl ne ražošanas ziņā, bet ar idejām noteikti, un uz to vajadzētu koncentrēties.

Materiālu sagatavoja Iliana Veinberga



Alekseja Naumova gleznošanas meistardarbnīca (0)25.10.2010
gleznošanas darbnīca
liepājas muzejs

12.novembrī plkst. 15 Liepājas muzeja dārzā, Kūrmājas prospektā 16, notiks Latvijas Mākslas akadēmijas rektora Alekseja Naumova gleznošanas meistardarbnīca, kurā aicināti piedalīties Liepājas mākslas vidusskolas audzēkņi un Liepājas Universitātes studenti, kā arī ikviens, kam interesē un kurš izmēģina roku glezniecībā.

Reklāma

Aleksejs Naumovs profesionālo izglītību guvis J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1967 – 1973), Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1973 – 1979), ko absolvē pie profesora Induļa Zariņa. Studējis Sorbonnas universitātē (1987 – 1988) Parīzē. Strādājis par pedagogu Sietlas (ASV), Brēmenes (Vācija), Kampenes (Holande) Mākslas skolās.

Mākslinieks ar saviem darbiem izstādēs piedalās no 1977. gada. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs no 1980. gada. Aleksejam Naumovam personālizstādes bijušas Parīzē, Bernanosa galerijā, UNESCO galerijā Parīzē, Anglijā, Rīgā, Vācijā, ASV, Gotlandē, Dānijā. Viņš regulāri piedalās arī grupu izstādēs Latvijā, Lietuvā, Krievijā, Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Polijā, Itālijā, Somijā, Marokā, Anglijā un citur. Naumovs ir Freskas glezniecības biennāles "Zelta Grifona" laureāts Docā, Itālijā.

Darbi atrodas Latvijas Kultūras ministrijas un Latvijas Mākslinieku savienības, Krievijas Kultūras ministrijas un Krievijas Mākslas fonda īpašumā, daudzās galerijās un privātkolekcijās Latvijā, Vācijā, Francijā, Anglijā, Itālijā un citur.

Alekseja Naumova meistardarbnīca muzejā notiek ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu Liepājas vizuālās mākslas rudens kopizstādes ietvaros, kas šogad notiek ar vienojošo ideju „Piederība”. Izstādes vizuālo tēlu un iekārtojumu veido māksliniece un scenogrāfe Zigrīda Attāle.

Izstādes darbus šogad vērtēs un balvām spriedīs žūrija, kuras sastāvā darbosies Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs, Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētājs Mārtiņš Heimrāts, izstāžu kuratore Guna Millersone un Liepājas muzeja Kultūrvēstures nodaļas vadītāja Uļa Gintnere.

Ikgadējā Liepājas vizuālās mākslas rudens izstāde ir notikums pilsētas kultūras dzīvē. Izstādes mērķis ir vienkopus parādīt labāko pēdējo gadu veikumu visās mākslas nozarēs, vienlīdz augstu vērtējot gan tradicionālo, gan novatorisko veikumu, kā galvenos atlases kritērijus izvirzot profesionalitāti un oriģinālu personīgo ideju.

Liepājas muzejam ir ilggadējas tradīcijas Liepājas vizuālās mākslas kopizstādes rīkošanā. Liepājas mākslinieki iepriekš apliecinājuši nepieciešamību reizi gadā piedalīties kopīgā izstādē. Izstādes atklāšana paredzēta 12.novembrī plkst. 17.

Liepājas mākslinieki aicināti kopizstādei iesniegt 1 – 3 darbus no 19. oktobra līdz 31. oktobrim, atnesot uz Liepājas muzeju.

Dace Kārkla,
Liepājas muzeja direktore



Alekseja Naumova personālizstāde "Gleznas"
Anda Treija, galerija "Daugava"
12.01.2011 - 05.02.2011

"Gleznas" – tāds pavisam vienkāršs nosaukums prof. Alekseja Naumova izstādei. Mākslinieks nav sevi apgrūtinājis domājot par īpašu nosaukumu,bet arī šis pasaka daudz, īpaši jau tiem, kuri interesējas par glezniecību , spēj uztvert un izbaudīt to, arī novērtēt šīs bezgala saistošās pasaules bagātības.

       

Es gan domāju, ka vairāk vai mazāk var katrs, ja tikai uzdrīkstas atvērt durvis uz šo pasauli. Ir jau arī cits un ļoti respektējams viedoklis, ka mākslu uztvert var tikai sagatavots skatītājs. Ja tā sagatavotība izpaliek, ir jāsāk un prof. Alekseja Naumova izstāde var būt īstais brīdis, lai pieklauvētu pie glezniecības durvīm. Protams, par Alekseju Naumovu runājot, var teikt, ka laba skola (Indulis Zariņš, Eduards Kalniņš), talants un darba spējas raksturo šo autoru un tā ir patiesība, bet pāri visam viņa aizrautība, mīlestība pret glezniecību. Jā, viņam patīk ceļot, lielu baudu sagādā mūzika, opera un teātris, bet man tā vien šķiet, ka tas ir tāpēc lai gleznotu, lai sevī kurinātu to emociju pasauli, kas pēcāk izpaužas uz audekla.

Kā jau ziemeļnieku, Alekseju Naumovu vilina dienvidu jūras, ēnu spēles mūžīgi zaļajos dienvidu dārzos, tilti un celtnes – arhitektūra, kuru pieņemts saukt par sastingušu mūziku.

Jā, viņš ir spilgto, košo toņu meistars, jo viņa audekli tik bieži zaigo krāsu priekā, tas uzrunā un nevar atstāt vienaldzīgu, tādas toņu attiecības, tādas gaismēnas var atrast tikai dabā, tās grūti, domāju – neiespējami "sacerēt" darbnīcā. Tāpēc mākslinieks daudz strādā plenērā. Viņam netraucē garāmgājēju izrādītā interese, transporta troksnis, viņš ir savā – glezniecības pasaulē. Tādus cilvēkus var apsakaust, tikai – vai ir vērts, jo viņi jau rada mums – savam skatītājam. Izstādē vilinošā silto jūru pasaule sadzīvo ar Latvijas krāšņo ziemu. Mākslinieku pārņēmis īsts sniega vilinājums. Tas tā pēkšņi gan nesākās.

Sals un perlamutra toņos vizoša auksta migla viņa glezniecībā ienāca 2008. gada decembrī, kad Ziemassvētku brīvdienā Aleksejs Naumovs aizlidoja gleznot sev tuvo Venēciju. Tur - 4 C, aukstumā pat krāsa sasala, bet skatītāji veroties uz audekliem ir miglā ieskauto vai apsnigušo Venēciju runāja par Brodski, par viņa "Ūdens zīmēm", par Venēcijas izjūtu ziemā, jo tikai ziemā tā bija Brodska pilsēta, tad viņš to sajuta kā īstu, bez tūristu biezā uzslāņojuma. Un tāda tā bija arī Alekseja Naumova gleznās. Bet bija arī viens neliels darbs – Latvijas piesnigušie lauki ar ieputinātu namiņu, paraksts zem darba – "Vilhelma Purvīša dzimtās mājas Zaubē". Daudzi izstādes apmeklētāji šo darbu īpaši akcentēja, novērtējot meistarīgo sniega gleznojumu. Sniega glezniecība turpinās, ir sajūta, ka māksliniekam tas ir saistoši. Arī šī ziema kā radīta sniega gleznošanai, tikai nezinu, kurš cits to dara vēl bez Alekseja Naumova. Ja nu viņš ieklausās savā priekšgājējā, kura dibināto akadēmiju viņš tagad vada un kura kabinetā pavada diezgan daudz laika pavada? 1920. gada apcerē "Daba un māksla" Vilhelms Purvītis raksta, ka pat visbrīvākā mākslinieka fantāzija ārpus dabas nespēj neko radīt. Tā diezgan kategoriski, bet tā bija Purvīša pārliecība. Tā, stāvot sniegā un gleznojot, viņš kļuva par izcilāko kūstošā sniegu meistaru Eiropas glezniecībā, tas bija pirms simts gadiem, bet dabas un sniegu vilinājums ir mūžīgs, tas ir iedvesmojošs un tiem, kas prot gleznot, liela atklāsmju grāmata.

Galerija "Daugava"
Alksnāja iela 10/12, Rīga



Aicina uz gleznotāja Alekseja Naumova personālizstādi „Gleznas”

Alekseja Naumova glezna "Ķīpsala" Foto: publicitātes foto
Sestdiena, 8.janvāris (2011), plkst.16:34 | Portāls nra.lv
Trešdien, 12. janvārī,galerijā „Daugava „ (Vecrīga, Alksnāja iela 10/12) atklās Latvijas Mākslas akadēmijas profesora gleznotāja Alekseja Naumova personālizstādi "Gleznas".

Izstādē vilinošā silto jūru pasaule sadzīvo ar Latvijas krāšņo ziemu. Mākslinieku pārņēmis īsts sniega vilinājums.

Kā jau ziemeļnieku, Alekseju Naumovu vilina dienvidu jūras, ēnu spēles mūžīgi zaļajos dienvidu dārzos, tilti un celtnes - arhitektūra, kuru pieņemts saukt par sastingušu mūziku. Viņš ir spilgto, košo toņu meistars, jo viņa audekli tik bieži zaigo krāsu priekā, tas uzrunā un nevar atstāt vienaldzīgu, tādas toņu attiecības, tādas gaismēnas var atrast tikai dabā. Mākslinieks daudz strādā plenērā.

Sals un perlamutra toņos vizoša auksta migla viņa glezniecībā ienāca 2008.gada decembrī, kad Ziemassvētku brīvdienā Aleksejs Naumovs aizlidoja gleznot sev tuvo Venēciju. Tur -4 o C, aukstumā pat krāsa sasala, bet skatītāji veroties uz audekliem ar miglā ieskauto vai apsnigušo Venēciju runāja par Brodski, par viņa „Ūdens zīmēm” par Venēcijas izjūtu ziemā. Un tāda tā bija arī Alekseja Naumova gleznās. Bet bija arī viens neliels darbs – Latvijas piesnigušie lauki ar ieputinātu namiņu, paraksts zem darba – „Vilhelma Purvīša dzimtās mājas Zaubē”. Daudzi šo darbu īpaši akcentēja, novērtējot meistarīgo sniega gleznojumu.

Sniega glezniecība turpinās, ir sajūta, ka māksliniekam tas ir saistoši. Arī šī ziema kā radīta sniega gleznošanai.

Izstāde skatāma līdz 5. februārim.